Vēsture

Koncertzālei bija trīs līmeņi, ieskaitot balkonu un galeriju. Nav saglabājusies precīzas informācijas par vietu skaitu teātra zālē. Tomēr dažādos avotos var atrast, ka zālē bijušas 500 – 600 skatītāju vietas. Rihards Vāgners, kas bija diriģents Rīgā no 1837. līdz 1839.gadam. Viņš slavēja zālē pakāpeniski pieaugošo sēdekļu izvietojumu, padziļināto orķestra telpu un pustumsu zālē. Šos arhitektūras principus viņš ieviesa slavenā Baireitas festivāla teātra būvniecībā. Tādējādi Vāgnera teātrim Rīgā ir bijusi būtiska ietekme uz visām mūsdienu teātra ēkām 19. un 20. gadsimtā.

Gandrīz gadsimtu šis teātris, kurā darbojās drāmas, operas un baleta trupas, bija Rīgas kultūras dzīves centrs. Pirmajā — 1782./83. gada sezonā teātrim bija 120 abonementu. Tā bija izmeklēta publika, jo kalpotājiem un citiem prastiem ļaudīm ieeja teātrī bija noliegta. Jau pirmajos pastāvēšanas gadu desmitos tas repertuāra ziņā gāja kopsolī ar labākajiem Eiropas, sevišķi Vācijas teātriem, neskaitāmi Eiropas virtuozi tajā snieguši koncertus. Īsts opermākslas uzplaukums Rīgā sākās pēc teātra remonta 19. gs. 30. gadu otrajā pusē, kad 1837. – 1839. par diriģentu darbojās gados jaunais Rihards Vāgners.

Teātra izrādes ēkā tika pārtrauktas 1863. gadā — līdz ar tagadējā Nacionālās operas nama uzcelšanu. Bijusī teātra zāle tika vairākkārt pārbūvēta un aizbūvēta un šobrīd nav saglabājusies. Daudz vēlāk, 1988. gadā ēkas augšējo stāvu, kur līdz Otrajam pasaules karam bija mitinājusies Rīgas vācu saviesīgā biedrība “Musse”, restaurēja un balles zāli piemēroja kamermūzikas koncertiem.

Vāgnera zāle (Wagnersaal) – ar šādu nosaukumu šis Rīgas vēsturiskais nams bija pazīstams laikposmā no 1988. līdz 2007. gadam, kad tā augšējā stāvā darbojās koncertzāle. Tomēr ēkas tehniskā stāvokļa pasliktināšanās lika 2007. gadā koncertus pārtraukt.

Rīgas Riharda Vāgnera biedrības mērķis ir atjaunot šo Eiropas kultūras vēstures izcelsmes vietu.